Pozitīvas frāzes, kas jāzina vecākiem!

Pozitīvas frāzes, kas jāzina vecākiem!

Starp tūkstošiem vārdu, ko ikdienā sakām saviem bērniem, ir daži, no kuriem viņi kļūst stiprāki, gudrāki, sirsnīgāki un pārliecinātāki par sevi. Kas tie par vārdiem?

Tā ir liela laime, ka tu man esi

Bērni pavisam neapzināti mūs, vecākus, pārbauda ar savu uzvedību: “Vai tu mani mīlēsi, ja būšu slikts?”. Atbildei jābūt viennozīmīgai: “Protams, ka mīlēšu! Laime, ka tu man esi. Ja es varētu izvēlēties starp visiem bērniem uz pasaules – es izvēlētos tieši tevi”. Tā bērnā tiek veidoti pamati veselīgai psihei.

Es tevi mīlu

Šie trīs burvju vārdi patiešām ir svarīgi mazā cilvēciņa veselīgai attīstībai. Un šos vārdus ir jānostiprina arī darbos: pavadīt kopā laiku, spēlēties, smieties un dauzīties, pūst ziepju burbuļus un apskaut savu mazuli, apspriest viņa problēmas, atbalstīt, kad tas nepieciešams.

Es pamanu un novērtēju tavus panākumus

“Tas tik ir! Istaba ir sakārtota!”, “Ak, tu! Gulta saklāta!”, “Malacis – akurāti esi salicis savas drēbītes!” – līdzīga satura frāzes bērnam palīdz sajust tavu atbalstu un ticību tajā, un liek noprast, ka viņa centieni ir pienācīgi novērtēti. Un vēl – jebkurš pozitīvs atbalsts rada patīkamas sajūtas un emocijas, kas, savukārt, atalgosies vēlāk bērna uzvedībā.

Piedod man. Es nožēloju

Visi mēs esam dzīvi cilvēki. Un mēs visi varam kļūdīties, būt netaisni. Bet svarīgi ir būt vīrišķīgam un atzīt savas kļūdas, un palūgt piedošanu bērniem. Ar šādu rīcību mēs liekam saprast, ka viņus cienām un augsti vērtējam. Bet vēl tā ir kā mācībstunda par to, – ja esi rīkojies netaisni, ir jāpalūdz piedošana un jāizvairās nākotnē no līdzīgas rīcības.

Nebaidies no negatīvām emocijām

Negatīvu emociju apspiešana var novest pie neirožu un psihosomatisku slimību veidošanās. Bērnam ir tiesības dusmoties. Viņam ir tiesības skumt vai raudāt par pazaudētu rotaļlietu, parādīt, cik ļoti šis fakts viņam sāp. Negatīvu emociju parādīšanas aizliegums ir kā aizliegums būt pašam, būt spontānam. Vecāku uzdevums – iemācīt mazulim izteikt savas emocijas bez kaitējuma nodarīšanas citiem.

Drosmīgs ir tas, kurš prot pārvarēt savas bailes

Ir svarīgi bērnam likt saprast, ka nebaidīties ne no kā, nav iespējams. Visi uz pasaules no kaut kā baidās, un drosmīgs ir nevis tas, kurš nebaidās, bet tas, kurš prot tikt pāri savām bailēm. Ja mazuli kaut kas biedē, tu vari padalīties ar saviem personīgajiem iespaidiem un pieredzi, kā mācījies tikt galā ar savām bailēm.

Ieklausies sevī – ar ko tu vēlētos tagad nodarboties

Ļaujot bērnam izvēlēties, mēs mācām viņu ieklausīties sevī un nebaidīties izteikt priekšlikumus, kas ir pretrunā ar viņa vēlmēm, pārliecību, interesēm. Bērni, kuriem pastāvīgi tiek norādīts, kas jādara, izaug pasīvi, atkarīgi no citu domām un viegli ietekmējami no svešu autoritāšu puses.

Atceries, kā tiki galā ar…

Atgādinot bērnam par viņa bijušajiem panākumiem, tu viņā nostiprini pārliecību par saviem spēkiem, palīdzi apzināties viņa panākumu pieredzi un uzvaras.

Kļūdas – tas ir normāli

“Nekā briesmīga, pamēģini vēlreiz”, “Es ticu tev!”, “Ar pirmo reizi nevienam neizdodas” – tā ar bērnu jārunā kādas neveiksmes gadījumā, pat ja tā šķiet nopietna (bērns kontroldarbā dabūjis nesekmīgu atzīmi, zaudējis sacensībās utt.). Katram cilvēkam ir svarīgas tiesības kļūdīties. Bērnam vajadzētu veidoties sapratnei par to, ka katrs veiksmīgs cilvēks ir pieļāvis kļūdas un tās palīdz attīstīt pacietību, neatlaidību un citas svarīgas īpašības.

Ko tu tagad jūti?

“Ko tu tagad jūti?”, “Kā pagāja tava diena?” – šādi jautājumi, pirmkārt, veicina emocionālās tuvības veidošanos starp bērnu un vecākiem. Otrkārt, attīsta spēju noformulēt savas domas. Bet pats galvenais – ļauj bērnam būt pietiekami vērīgam un uzmanīgam attiecībā pašam pret sevi.

Tu pats to uztaisīji!

Vecākiem bieži vien piemīt tieksme runāt daudzskaitlī jeb “mēs” attiecībā pret savu bērnu: “”Mēs jau sākām rāpot”, “Mēs jau ejam bērnudārzā”, “Mēs drīz jau iesim 2. klasē”. Agrīnā vecumā mammas un bērna kopības sajūta kā viens veselums ir pat ieteicama mazuļa attīstībai, pat viņa izdzīvošanai. Tomēr vēlākā vecumā šāda sajūta kavē bērna attīstību un neļauj bērnam psiholoģiski “atdalīties” no vecākiem.

Bērnam ir svarīga tā pieredze, ko viņš pats var izbaudīt. Psihologi ir pārliecināti: audzināšanas mērķis ir bērnu iemācīt pašam būt pietiekami labam vecākam nākotnē. Un pirmais solis iepretim šim mērķim ir iemācīties teikt “tu” nevis “mēs”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *